Vilciens pienāk pēc grafika. Stāsti par cilvēkiem un dzelzceļiem

Marička Paplausskaite

Šis stāsts sākas ar grafiku galvaspilsētas centrālajā dzelzceļa stacijā, kur uz elektroniskās tāfeles dzeltenā krāsā mirdz to pilsētu nosaukumi, uz kurām vilcieni vēl neiet: Kerča, Melitopole, Doņecka, Mariupole, Luhanska, Sevastopole, Jevpatorija. Bet viņi tiek atcerēti un atgūti. Dzelzceļš ir pirmais pēc armijas, kas iebrauc deokupētajās teritorijās, ejot labojot sliežu ceļus. Atbildīgs par sabiedroto valstu pirmo personu un pasaules zvaigžņu transportēšanas drošību uz mūsu galvaspilsētu. Glābj, sniedz pajumti, nodrošina armiju un aizsardzības nozari. Dod cerību un vieno.

Ukraiņu žurnāliste Marička Paplauskaite nobraukusi vairāk nekā 8000 kilometru un veikusi 40 intervijas, lai saprastu, kā dzelzceļam izdevies kļūt par pretošanās simbolu. Kāpēc starp Kijevu un Varšavu kursē tikai viens vilciens pat pilna mēroga kara laikā? Kā dzelzceļš kļuva par galveno brīvprātīgo kustības instrumentu un kā tas uzbūvēja pasaulē pirmos medicīniskās reanimācijas vilcienus ievainoto evakuācijai? Kas organizēja Džo Baidena vizīti Kijevā? Un vai tā ir taisnība, ka Ukrainas dzelzceļam joprojām ir savienojumi ar Krieviju?

"Vilciens ierodas pēc grafika" ir patiesi stāsti par cilvēkiem, kuri katru dienu dodas pāri un tālāk, lai nodrošinātu valsts galvenās artērijas nevainojamu darbību.